Ikšķiles Pārmaiņu iniciatīva

Divi lielākie izaicinājumi cilvēcei 21. gadsimta sākumā ir klimata pārmaiņas un naftas izsīkšana. Pirmais ir līdz šim plaši apspriests masu medijos un labi dokumentēts. Savukārt naftas izsīkšana ir palikusi ārpus uzmanības loka vairumam cilvēku. Tomēr naftas pīķis, kas vēsta par turpmāk mūžam sarūkošo fosilo energoresursu pieejamību, var būt ļoti liels izaicinājums ekonomiskai un sociālai stabilitātei, kas ir būtiska, ja mēs cenšamies mazināt draudus, ko rada klimata pārmaiņas.

Pārmaiņu iniciatīvas, kas šobrīd darbojas Lielbritānijā un citur pasaulē, uzskatāmi demonstrē daudzsološu veidu, kā apvienot cilvēkus un kopienas, lai sāktu rīkoties ar skatu ilgtermiņā, kas ir īpaši svarīgi, lai mazinātu naftas izsīkšanas un klimata pārmaiņu ietekmi.

Turklāt šie relokalizācijas centieni ir tā veidoti, lai rezultātā dzīve dotu lielāku gandarījumu, būtu sociālā jomā spēcīgāka un taisnīgāka.

Iespējams, Tu līdz šim neesi dzirdējis par naftas izsīkšanas problēmu masu medijos. Neļauj šim klusumam radīt mānīgu drošības sajūtu. Nesen arī klimata pārmaiņu jautājums piedzīvoja publicitātes trūkumu.

Naftas izsīkšana patiesībā nenozīmē, ka mēs varētu palikt pilnīgi bez naftas – nafta nekad nebeigsies. Vienmēr būs nafta, kas atstāta pazemē tamdēļ, ka to ir pārāk grūti sasniegt vai ka nepieciešams pārāk daudz enerģijas, lai to izsūknētu. Padomā par faktu, kuru ekonomisti bieži atstāj neievērotu – neskatoties uz to, cik daudz naudas var iegūt, pārdodot naftu, līdzko viena naftas barela iegūšanai būs nepieciešams viens barels naftas enerģijas, naftas pētniecība, urbšana un sūknēšana spēji nobremzēsies.

Naftas izsīkšana nozīmē beigas lētai un viegli pieejamai naftai, atzīstot, ka vienmēr pieaugošais naftas daudzums, kas pumpēts mūsu ekonomikās, reiz sasniegs maksimuma virsotni (pīķi) un tad nenovēršami samazināsies. Tas mums liek aizdomāties, cik mūsu industriālais dzīvesveids ir absolūti atkarīgs no vienmēr augošā lētas naftas piedāvājuma.

Kopš 20. gadsimta sākuma naftas pārpilnība ļāva industriālajai sabiedrībai, kas balstījās uz ogļu energoresursiem, būtiski paātrināt savu „attīstību”. Kopš tā laika ar katru gadu ir bijis arvien vairāk naftas, izņemot divas reizes septiņdesmitajos gados, kad Tuvo Austrumu krīze radīja vispasaules recesiju. Un ar katru gadu sabiedrība palielināja dzīves sarežģītību, mehanizāciju, globālo atkarību un enerģijas patēriņa līmeni.

Problēmas sākas, kad mēs esam izsūknējuši aptuveni pusi no pieejamās naftas. Šajā mirklī kļūst dārgāk iegūt naftu (gan naudas, gan enerģijas ziņā), tā tiek sūknēta arvien lēnāk un tai ir sliktāka kvalitāte. Šajā mirklī pirmoreiz vēsturē mēs vairs nespējam palielināt ieguves apjomus naftai, ko sūknējam no zemes dzīlēm, pārstrādājam un piedāvājam tirgū.

Šajā mirklī naftas piedāvājuma līkne līdzinās plakankalnei un pēc tam krīt, plūsmai piedzīvojot spēcīgu sadalīšanos industriālajās sabiedrībās. Tikai daži cilvēki pievērš uzmanību šim fenomenam, un ir viegli saprotams kāpēc.

Maldīgā analoģija ar degvielas tvertni

Lielākā daļa no mums ir piedzīvojusi degvielas beigšanos, automašīnai atrodoties ceļā. Un šī pieredze nemanāmi var maldināt mūsu priekšstatus attiecībā par iespējamo naftas izsīkšanu.

Modelis ir vienkāršs. Tava automašīna brauc vienmērīgi, kamēr izmanto degvielu tvertnē līdz pat pēdējai desmitdaļai litra, kad tvertne ir apmēram par 97% tukša. Tikai šajā mirklī Tu sāc izjust degvielas izsīkšanu tvertnē. Automašīna sāk raustīties un slāpt, liekot Tev saprast, ka jārīkojas nekavējoties, citādi tā pēkšņi apstāsies.

Šis modelis parāda, ka mēs diezgan ilgi varam ignorēt degvielas līmeņa rādītājus, kad rezerves izsīkst. Lai nu kā, naftas izsīkšanas ietekme uz industriālo sabiedrību ir gluži analoģiska. Būtiskākais šajā gadījumā nav brīdis, kad degviela tūlīt izbeigsies, bet gan brīdis, kad tvertne ir pilna līdz pusei (jeb pustukša).

Atpakaļ pie naftas pīķa

Naftas pīķis nenozīmē, ka mēs drīz paliksim bez naftas. Tomēr mēs paliksim bez viegli iegūstamas un lētas naftas. Pavisam drīz. Tas nozīmē, ka mēs nokļūsim energopatēriņa samazināšanas posmā – ļoti ilgā periodā, kurā no gada uz gadu mums būs arvien mazāk naftas, lai darbinātu mūsu industrializēto dzīvesveidu.

Naftas izsīkšanas pamatidejas un to nozīmes ir šādas:

• No visiem fosilajiem energoresursiem nafta ir unikāli blīva un viegli transportējama.
• Vienmēr pieaugošs naftas piedāvājums ir veicinājis industriālo ekonomiku attīstību.
• Industriālās sabiedrības pamatnozares – transports, rūpniecība, pārtikas ražošana, apkure, būvniecība – ir pilnībā atkarīgas no naftas.
• Ļoti svarīgi ir izprast naftas atradņu izsīkšanas raksturu. Naftas ieguves režīmam ir konsekvents raksturs, kas attiecināms uz atsevišķām atradnēm, naftas ieguves reģionu, valsti un patiesībā arī uz visu planētu – proti, pirmo pusi no atradne esošās naftas ir viegli iegūt un tā ir augstas kvalitātes. Lai nu kā, līdzko apmēram puse no pieejamās naftas ir izsūknēta, turpmākā ieguve sadārdzinās, palēninās, kļūst energoietilpīga, un nafta ir sliktākas kvalitātes.
• Šis raksturs nozīmē, ka naftas pieejamība tirgū, kas nepārtraukti pieaugusi pēdējos 150 gados, sasniegs maksimumu. Pēc tam katrs nākamais gads piedzīvos pastāvīgu naftas pieplūduma apsīkumu, kā arī pieaugošu risku piegāžu pārtraukšanā.
• Neatkarīgo naftas ekspertu un naftas ģeoloģistu apvienības ir aprēķinājušas, ka naftas ieguves maksimums būs laika posmā starp 2006. un 2012. gadu (būs nepieciešami vēl daži gadi, lai noteiktu un oficiāli apstiprinātu maksimuma brīdi).
• Tehnoloģiskais progress naftas atradņu izpētē un apgūšanā līknes krituma ātrumu ietekmēs niecīgi. Piemēram, kad ASV sasniedza naftas ieguves maksimumu 1972. gadā, turpmāko gadu kritums bija ļoti straujš, par spīti ievērojamajam tehnoloģisko inovāciju vilnim.

Būtu grūti pārspīlēt naftas izsīkšanas ietekmi uz dzīvesveidu attīstītajās valstīs.

Lai apjaustu, kādā mērā tas ietekmēs industrializēto pasauli, šeit būs ievadrindkopa ziņojumam, kuru 2005. gadā ASV valdībai sagatavojusi riska pārvaldības un naftas analīzes ekspertu aģentūra:

„Pasaules naftas ieguves kritums rada bezprecedenta riska pārvaldības problēmu ASV un pasaulei kopumā. Ieejot maksimuma fāzē, šķidrās degvielas cenas un cenu svārstīgums pieaugs dramatiski un, ja netiks veikti savlaicīgi pasākumi, ekonomiskās, sociālās un politiskās izmaksas būs nepieredzētas.
Gan piegādātāju, gan patērētāju pusē pastāv reālas iespējas mazināt ietekmi, bet, lai panāktu nozīmīgu efektu, tās jāīsteno vairāk nekā 10 gadus pirms naftas pīķa.” Peaking of World Oil Production: Impacts, Mitigation & Risk Management. Robert L. Hirsch, SAIC

Šo ziņojumu ASV valdība centās paturēt slepenībā gandrīz gadu. Rūpīgi izpētot ziņojumā minētos ilgtermiņa risinājumus, kļūst skaidrs, kāpēc valdība tik ļoti centās to paturēt ārpus sabiedrības redzesloka.

Par spīti valdības noliegumiem, tās aģentūras un naftas kompānijas atzīst, ka problēma pastāv. Gan Chevron, gan Total ir atzinuši, ka mēs atrodamies lētas naftas ēras nogalē.

Džeremijs Gilberts, bijušais British Petrolum vadošais naftas inženieris 2007. gada maijā teica:
”Es prognozēju, ka naftas pīķis būs kaut kad pirms 2015. gada… un kritums sasniegs 4 – 8% gadā.

Vairāki ASV senatori, galvenokārt republikāņu Rosko Bartlets cenšas šo jautājumu apspriest augšpalātā.

Jaunzēlandē Žanete Fitsimonsa, Zaļās partijas līdere mēģina skaidrot iespējamos naftas izsīkšanas draudus. 2006. gadā Jaunzēlandes premjerministre Helēna Klarka sacīja:

“… naftas cenas ir ļoti augstas, jo, iespējams, mēs neesam pārāk tālu no naftas ieguves pīķa, ja vien gadījumā jau neesam to sasnieguši.”

Austrālijas parlamenta loceklis Andrevs Maknamara, kas vadīja Kvīnslendas naftas atkarības īpašo komisiju un tagad ir Kvīnslendas Ilgtspējības, klimata pārmaiņu un inovāciju ministrs, gatavojot preses relīzi savam valdības ziņojumam par „Kvīnslendas atkarību no naftas cenām”, izteicās par relokalizācijas nozīmi naftas izsīkšanas apstākļos:

„Nav šaubu par to, ka kopienās balstīti lokāli risinājumi būs ļoti nozīmīgi. Tieši šeit valdībai noteikti būs būtiska loma, lai asistētu un spēcinātu vietējos tīklus, kas var palīdzēt nodrošināt apdzīvotās vietas ar vietējo pārtiku, degvielu, ūdeni, darbavietām un patēriņa precēm. Tas ir viens no argumentiem, ko es minēju savā pirmajā runā par šiem jautājumiem 2005. gada februārī… ka mēs savā dzīvē piedzīvosim relokalizāciju, kas mums atgādinās nevis iepriekšējo gadsimtu, bet gan gadsimtu pirms tā. Un tas nav slikti. Neapšaubāmi viena no lētākajām atbildes reakcijām, kas būs ļoti efektīva, ir vietējā patēriņa, vietējas ražošanas, vietējas resursu izdales sistēmas veicināšana. Un šeit parādās pozitīvi blakusefekti attiecībā par mūsu kopienu dziļāku iepazīšanu. Es ar nepacietību gaidu ieraudzīt attīstāmies lokālos tīklus, kas nesīs labumu cilvēkiem un kopienām.

Bet bez dažiem ievērojamiem izņēmumiem, valstu līderi netiecās pievērst uzmanību šīm problēmām jebkādā prātīgā veidā. Pagaidām.

Ja politiskie līderi negrasās novērst problēmu, tad kurš grasās?

Modernās tehnoloģijas bieži pasniedz kā universālu brīnumlīdzekli naftas izsīkšanai un klimata pārmaiņu problēmām. Tomēr uzmanīgi pārskatot šo tehnoloģisko risinājumu reālo situāciju, nonākam pie secinājuma, ka tās ir nenobriedušas, ar negatīvu ietekmi uz vidi un ka tām trūkst sasaistes ar reālo pasauli.

Mēs varētu nervozēt un gaidīt uz tehnoloģijām un valdībām, kuras atrisinās problēmas priekš mums. Tomēr pēdējā laikā sāk dominēt sabiedrības viedoklis, ka šāds variants ir pārāk riskants.

Mums ir iespēja uzņemties līdera lomu šo jautājumu risināšanā savās kopienās.

Mums pilnā sparā jādarbojas TAGAD, lai mazinātu naftas izsīkšanas sekas. Labā ziņa ir tā, ka daudzi risinājumi, kas mazina klimata pārmaiņu sekas, vienlaikus risina arī naftas izsīkšanas problēmu un otrādi.