Ikšķiles pārmaiņu iniciatīva

Permakultūra (no angļu val. permanent culture – pastāvīga lauksaimniecība un kultūra) – tā ir filozofija, domāšanas un plānošanas veids, ko pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Austrālijā radījis Bils Molisons un Deivids Holmgrens, kuri pievērsās dabas procesu pastiprinātai vērošanai, lai gūtās atziņas izmantotu lauksaimniecībā, turklāt apvienojot arī ar sociālo jautājumu risināšanu.

Permakultūras ētiku veido:

• gādība par Zemi;
• gādība par cilvēkiem;
• resursu dalīšana.

Bils Molisons par permakultūru:

• Tā ir praktiska dizaina sistēma ētiskai un ilgtspējīgai dzīvošanai.
• Tā ir “kultivēta ekoloģija”: integrēta daudzgadīga augu un dzīvnieku saimniekošanas sistēma, kurā var iekļaut arī viengadīgos augus un kas ir veidota pēc dabas parauga.
• Tā ir produktīva ekoloģiska ainava, kurā attiecības, mijiedarbība un enerģijas, resursu plūsmas ir svarīgākas, nekā katrs tās atsevišķais elements

Holmgrena permakultūras principi

• Novērošana un mijiedarbība
• Tvert un uzkrāt enerģiju
• Iegūt ražu
• Pielietot pašregulāciju un pieņemt atsauksmes, atbildes, reakcijas
• Izmantot un novērtēt atjaunojamos resursus un pakalpojumus
• Neražot zudumus un atkritumus
• Plānot no mustura/ dizaina līdz detaļām
• Integrēt nevis dalīt
• Izmantot sīkus un lēnus/ pakāpeniskus risinājumus
• Izmantot un novērtēt daudzveidību
• Izmantot un novērtēt robežjoslas/ malas
• Radoši izmantot un reaģēt uz pārmaiņām

Veicot plānošanu (dārzu, viensētu, pilsētu, utt.) pēc permakultūras principiem, svarīgi ievērot dalījumu zonās pēc izmantošanas intensitātes lieluma:

00: Cilvēka zona (iekšējā harmonija, savstarpējās attiecības)

0: Mājas zona (mājas projektēšana pēc ilgtspējīgas būvniecības principiem)

I: Intensīvie dārzi ikdienas izmantošanai (garšaugi, dārzeņi)

II: Vidēja lieluma dārzi, mazie dzīvnieki, komposts

III: Plaši lauki, augļu dārzi, liellopi un to novietnes, pretvēja stādījumi

IV: Lopu ganības, mežu saimniecība

V: Neskartā daba (savvaļas meži, pļavas)