Zaļo filmu projektu noslēdz diskusijas ar ekspertiem

29. novembrī ar filmas “Enerģijas krustceles” demonstrēšanu noslēdzās projekts “Zaļās filmas un spēle Mobility”. Pasākuma ietvaros rīkotajā diskusijā piedalījās Kristīne Āboliņa no Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes. Savukārt priekšpēdējā pasākumā 27. novembrī pie mums ciemojās Latvijas Dabas fonda pārstāvis Ģirts Strazdiņš. Piedāvājam Jums iepazīties ar abu ekspertu paustajiem faktiem, idejām un personīgo viedokli vairākos būtiskos jautājumos.

Ģirts Strazdiņš mums izskaidroja ekoloģiskās pēdas jēdzienu, kas ir ilgtspējīgas attīstības mērvienība, un ieteica to izmērīt arī pašiem Pasaules Dabas fonda mājaslapā www.pdf.lv. Tāpat mēs uzzinājām par diezgan bēdīgo situāciju Latvijas mežu apsaimniekošanas jomā. Izrādās, ka dažādos rezervātos un liegumos ir iekļauti apmēram 10% Latvijas mežu, taču tikai 1% esot saglabājušies patiesi vērtīgi biotopi, par kuru aizsardzību joprojām noris debates.Skatītāji uzdeva diezgan daudz jautājumu par enerģētikas nozari, uz ko mūsu viesis atbildēja, ka Latvija esot viena no visvairāk atkarīgajām valstīm enerģētikas jomā Eiropā. Viņaprāt, Latvijā varētu attīstīt gan saules kolektoru, gan vēja elektrostaciju izmantošanu, bet galvenais enerģijas avots būtu koksne, kuras dabiskais pieaugums ik gadu nodrošinātu mūsu tautsaimniecības vajadzības. Nākotnē, iespējams, arī transporta nozarei. Jautājums par koksnes šķeldas izmantošanu arī ir aktuāls, jo īpaši tāpēc, ka šobrīd šķelda tiekot galvenokārt eksportēta, bet Latvijā to izmanto ļoti maz. Lai gan mazo hidroelektrostaciju izmantošanu Ģirts vērtē ļoti kritiski, lielās HES Latvijai šodien nodrošina gandrīz 30% atjaunojamās enerģijas, kas ir augsts rādītājs Eiropas mērogā.
Mūsu viesis izteicās, ka no vienas puses resursu krīze (naftas izsīkšana) varētu būt pozitīva – tas mazinātu klimata pārmaiņas. Un patiesībā sabiedrības kopējais apziņas līmenis parasti mainās smagu krīžu rezultātā (ekonomikas krīzes un dabas katastrofas). Tomēr labāk būtu, ja domāšanas veida maiņas cēlonis būtu sabiedrības attīstība – šāda iespēja pastāv cilvēkiem aktīvi iesaistoties biedrībās. Piemēram, Dānijā katrs iedzīvotājs esot vairāku biedrību dalībnieks, un tā kā tur vides aizsardzības organizācijās ir tūkstošiem biedru, tas ir reāls spēks, kas var ietekmēt procesus valstī.
Ģirts, kuram ir vairāk nekā 20 gadu pieredze sabiedrisko organizāciju jomā, domā, ka arī Latvijā tas būs iespējams, kad cilvēki masveidā iesaistīsies tādās biedrībās kā Ikšķiles pārmaiņu pilsētas iniciatīva. Iespējams, kad Ikšķilē ik dienu notiks kādi trīs šāda veida pasākumi (filmas, diskusijas), tad mērķis būs gandrīz sasniegts…

Noslēguma pasākumā 29. novembrī pie mums ciemojās Kristīne Āboliņa no Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes. Viņa savulaik ir piedalījusies Valsts pētījuma programmā par klimata pārmaiņu ietekmi uz Latvijas ūdeņu vidi.
Lūdzām Kristīni komentēt noskatīto filmu, un izrādījās, ka vairākiem filmas punktiem viņa nepiekrīt. Galvenokārt jau apgalvojumam, ka ASV ir labs piemērs, kur ir izdevies atbrīvoties no vergturu iekārtas, pateicoties fosilajiem energoresursiem. Ja palūkojamies uz pasaulē valdošo dzīves līmeņa un iespēju nevienlīdzību, tad secināt varot gluži pretējo. Tajā pašā laikā uzlabotas un energoefektīvas tehnoloģijas bieži tiek izmantotas, lai šo tendenci tikai pasliktinātu – proti, lai ekonomiskie ieguvumi tiktu novirzīti vēl lielākai peļņas gūšanai šauram cilvēku lokam.
Tāpat Kristīne iebilst apgalvojumam, ka mazāk attīstītās Āfrikas un Āzijas valstis vēlas sasniegt to pašu dzīves līmeni,
kāds ir Rietumeiropā un ASV. Tā, viņasprāt, ir rietumu uzspiesta attīstības gaita visai pasaulei.
Runājot par klimata sasilšanu, pasākuma viesis teica, ka nav nozīmes strīdēties par to, vai tā ir cilvēku ietekmes dēļ vai dabisko ciklu dēļ – svarīgāks ir fakts, ka jūras ūdens līmenis ceļas un veicina krastu eroziju, tāpēc piekrastes pašvaldībām Latvijā būtu vairāk jādomā par to, kā piekrastes iedzīvotājus nepakļaut tīšam riskam.
Mūsu eksperts bija arī visai kritisks attiecībā pret saules baterijām kā iespējamo alternatīvo enerģijas resursu. Esot veikti saules bateriju dzīves cikla pētījumi, kuri rāda, ka bateriju darbības laikā iegūtā enerģija nekompensē ražošanai un apkopei patērēto enerģiju. Tāpat arī jaunākās 3. paaudzes saules baterijas ar nano pārklājumiem patiesībā var būt drauds ekosistēmu veselībai, jo nano daļiņas var radīt potenciāli bīstamu un nekontrolējamu piesārņojumu.
Tā vietā mūsu viesis iesaka vairāk domāt par to, kā nākotnē
pēc samazināt nepieciešamo enerģijas daudzumu, tieši mazāk izmantojot tehnoloģijas. Kristīne līdzīgi kā Ģirts Strazdiņš saskata tuvojošās resursu un ekonomikas krīzes kā pozitīvu iespēju pārmaiņām, tomēr labāku nākotni iespējams sasniegt tikai ar kopienas iniciatīvas palīdzību.
Tamdēļ arī Kristīne darbojas apkaimes organizācijā – Mežaparka Attīstības biedrībā. Viens no biedrības
projektiem esot bijis Mežaparka līdzsvarotas attīstības plāna izstrāde. Tādējādi esot izdevies panākt
samērā lielu iedzīvotāju ieinteresētību vietējās attīstības problēmās un risinājumos.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: