Ilgtspējīgas domāšanas tendences

Skotijas ziemeļaustrumu piekrastē esošais ekociemats Findhorn katru gadu rīko kursus un seminārus par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. Tā kā pasaule šodien ir izslāpusi pēc šāda veida zināšanām, Findhorn ik gadu izglīto apmēram 3000 cilvēku – vides aktīvistus un ekspertus visdažādākajās nozarēs -, kuri šeit sabrauc no visām pasaules vietām. 2009. gada oktobrī Findhorn pulcēja 34 cilvēkus no 20 valstīm, tai skaitā Latvijas, lai sniegtu ieskatu jaunākajās tendencēs attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību EDE (Ecovillage Design Education) programmas ietvaros, kas izstrādāta saistībā ar Apvienoto Nāciju “Ilgtspējīgas attīstības izglītības desmitgadi”, kas noris no 2005. līdz 2014. gadam.

Šajā rakstā atskatīsimies uz galvenajiem principiem sociālajā, ekonomiskajā un ekoloģiskajā jomā, ko sludina viens no pieredzējušākajiem ekociematiem pasaulē. Arvien vairāk ekociematu organizatoru un iedzīvotāju atzīst, ka ekociematus vajadzētu uzskatīt par “zaļo tehnoloģiju laboratorijām”, kas eksperimentē un pārbauda dzīvē jaunus un ilgtspējīgus risinājumus. Tomēr apkārtējā pasaule ar savām samilzušajām problēmām pieprasa tūlītējus risinājumus plašā mērogā, kas savukārt nozīmē, ka šie ilgtspējīgas domāšanas principi ir jāpielieto ikviena veida kopienā un sabiedrībā – lauku ciematos, mazpilsētās, lielpilsētu rajonos, savas ielas kaimiņu vidū, darba kolektīvā utt.

Sociālā dimensija

Kopienas veidošana un daudzveidības iekļaušana

Spēcīgas personas rada spēcīgas kopienas, tāpēc vieglāk ir sākt jaunu projektu mazā, bet aizrautīgā grupā. Topošo kopienu parasti vieno kopēja vīzija, kurai jābūt vienkāršai, skaidrai un autentiskai (pašu radītai un oriģinālai). Arī draudzība, rūpes un savstarpējs atbalsts ir tās cilvēku attiecību kvalitātes, kas vieno kopienu. Uzticības pilnā atmosfērā sabiedriskie procesi risinās viegli un patīkami, tāpēc īpaša uzmanība jāvelta šādas atmosfēras radīšanai un uzturēšanai.
Daudzās sabiedrībās un kopienās uzmanību pievērš informācijas saturam (lietām un problēmām, par kurām diskutē), bet procesu (sajūtas, kas rodas dalībniekiem tā rezultātā) neievēro. Tas notiek tāpēc, ka cilvēki baidās ieslīgt neproduktīvās emocionālās izpausmēs. Tomēr jūtas var vājināt grupas darbību efektivitāti, ja tā kļūst inerta, kā arī virzīt darbību uz priekšu, ja izpaužas skaistums, cieņa un enerģija. Šim nolūkam ir izstrādātas dažādas tehnikas, no kurām jāizvēlas sociālajam un kultūras kontekstam visatbilstošākās. Piemēram, stāstu stāstīšana, pārdomas un dalīšanās ikdienas pārdzīvojumos ir lieliski paņēmieni, lai veidotu attiecības dziļākā līmenī. Arī runāšana par sapņiem vai to improvizēta izspēlēšana var atklāt neapzinātas problēmas kolektīvā. Nevardarbīga komunikācija, kopīgas apspriedes un forums ir metodes, kas palīdz radīt pašizziņas atmosfēru un veicina saskarsmi. Savukārt mūzika, spēles un smiekli lieliski palīdz mūsu sirdīm atvērties.
Kopienā katrai būtnei ir sava īpašā vieta un uzdevums, tāpat kā dabā, kur katra dzīvā organisma sastāvdaļa ir savstarpēji saistīta un komunicē ar pārējām. Tāpēc ekociemati atbalsta principu “vienotība dažādībā”, kas ietver gan personu individuālo attīstību, gan spēju radīt sinerģiju, izmantojot šo personu unikālās dotības, tādējādi grupai ļaujot vieglāk īstenot ieceres. Lai panāktu sinerģijas efektu (kurā kopējais rezultāts ir lielāks par atsevišķo komponentu veiktspējas summu), jāapzinās citu cilvēku dotības un labākās īpašības. Mums jābūt tikpat ieinteresētiem citu vajadzībās, vīzijā un dotībās, cik ieinteresēti esam savējās. Mums jāpraktizē māksla priecāties par labo līdzcilvēkos.

Lēmumu pieņemšana un konflikti

Ekociemati mēģina atrast jaunus ceļus, kā apvienot cilvēkus, saglabājot viņu radošo izpausmju brīvību un dabiskās prasmes vadīt un uzņemties atbildību. Viens no šādiem pārvaldes procesiem ir konsensu lēmumu pieņemšanas process, kas cenšas panākt tādu galējo lēmumu, ko atbalsta ikviens grupas dalībnieks. Tā kā šī procesa pamatā ir uzskats, ka katrs cilvēks zina daļu no kopējās patiesības, katram grupas dalībniekam jādod vieta un laiks viņa domu uzklausīšanai. Šajā procesā atsevišķām personām nav iespēju kontrolēt grupu. Lai atklātu konsensu procesa spēku un burvību, jāievēro šādas vērtības un elementus: stingra apņemšanās ievērot procesu, vēlme dalīt varu, kopējs mērķis (vīzija) un efektīva procesa vadība, kas iekļauj darba kārtības un noteikumu izmantošanu. Tāpat grupai jāparedz laiks atgriezeniskai saitei, pārdomām un procesa izvērtēšanai.
Konsensu procesā nenotiek balsošana. Idejas vai priekšlikumus iesniedz un izskaidro, pārrunā un vēlāk nonāk līdz lēmuma pieņemšanas brīdim. Pieņemot lēmumu, dalībniekiem konsensu grupā ir trīs iespējamie varianti: dot piekrišanu; atturēties vai bloķēt lēmumu. Lēmumu pieņem, kad visi, izņemot tos, kuri atturas, dod piekrišanu. Dot piekrišanu nenozīmē, ka tev patīk ikviens priekšlikuma aspekts, bet gan, ka tu vēlies atbalstīt lēmumu un palikt vienotībā ar grupu. Atturēšanās ir tad, ja persona nevar personīgi atbalstīt lēmumu, bet jūt, ka pārējai grupas daļai lēmums nāks par labu. Bloķēšanu izmanto tikai tad, kad persona uzskata, ka pieņemtais lēmums negatīvi ietekmēs grupas morāli, ētiku vai drošību.
Lai cik labs nebūtu lēmumu pieņemšanas process, konflikti ir neizbēgami… Tie ir tikpat piederīgi mūsu dzīvei, kā vētras dažādajiem laika apstākļiem dabā. Patiesībā grupās, kas ir patiesi daudzveidīgas, atšķirības ir gan veselības pazīme, gan aicinājums uz radošumu. Visbūtiskākā mācība ir mainīt mūsu attieksmi no „izvairīšanās no konfliktiem” uz „skatīšanās uz konfliktiem ar interesi un atvērtību”. Tas nozīmē izmainīt “uzvarētājs-zaudētājs” perspektīvu uz “uzvarētājs-uzvarētājs”. Abpusēji pozitīvi risinājumi ir iespējami tad, kad visas konfliktā iesaistītās puses ir uzklausītas un izprastas. Lai to panāktu, ekociematos parasti izstrādā konfliktu risināšanas procesu, kurā pielieto nevardarbīgas komunikācijas principus.

Personīgās varas atgūšana un vadības prasmes

Pašreizējais stāvoklis globālajās varas attiecības nav devis mieru, taisnību un labklājību lielākajai daļai planētas iedzīvotāju. Cilvēka vara bieži tiek asociēta ar nežēlību un atsvešināšanos. Lai nu kā, vara pati par sevi nav ne laba, ne slikta. Mēs, cilvēki, esam būtnes, kas apveltītas ar saprātu, brīvu gribu un izvēles iespējām, un līdz ar to mūsu individuālās varas noliegšana būtu arī mūsu atbildības noliegšana. Vara jāuzskata par mūsu iespēju radīt, spēcināt, mainīt un ietekmēt cilvēkus, grupas, sistēmas un dzīvi. Tā ir mūsu iespēja apzināti ietekmēt evolūcijas procesu. Lai varētu ieņemt pozitīvu nostāju attiecībā pret savām tiesībām uz varu, mums jāizšķir divi varas veidi: represīvā vara, kas dominē pār dzīvi, un jaunradošā vara, kas ir neatņemama radošā dzīvības spēka sastāvdaļa. Represīvā vara apspiež dzīvības spēku atsevišķās personās, sabiedrībā un dabā. Tā sakņojas pasaules redzējumā, kas balstīts uz bailēm un neuzticību. Veidojot kopienu, robeža starp represīvo un jaunradošo varu saglabājas trausla. Tāpēc būtiski ir radīt caurspīdīgumu ranga un privilēģiju jautājumos.
Darot darbu, kas ir būtisks un nepieciešams, mēs reizē arī uzņemamies vadību šajā sfērā. Līdzko mēs piedzīvojam izaicinājumu paši vadīt cilvēku grupu, mēs kļūstam pateicīgi par atbildību, ko uzņemas citi. Meža zosis rāda uzskatāmu piemēru šim principam: kāša priekšā vienmēr lido viena zoss, lai pasargātu pārējās no vēja un rādītu virzienu. Tad, līdzko vadošā zoss nogurst, tās vietu ieņem cita. No tā varam mācīties, ka mēs esam stipri kā grupa, tāpēc kopienā ikviens ir aicināts uzņemties atbildību tajā jomā, kurā jūtas spēcīgs.

Veselība un dziedināšana

Veselība nav vienkārši izvairīšanās no slimībām, veselība ir dzīvesveids. Plašākā izpratnē tas ietver ne tikai fizisko ķermeni, bet arī psihisko, sociālo un garīgo līmeni, tāpēc priekšnoteikums veselībai un dziedināšanai ir dzīve harmonisku attiecību vidē. Slimību vajadzētu uztvert kā ziņojumu par mūsu iekšējo stāvokli un indikatoru attiecībām ar vidi, kurā dzīvojam (kopienu, sabiedrību un dabu).
Dziedinot mūsu attiecības ar Zemi, mēs dziedinām paši sevi. Senās ciltis izrādīja godbijību dzīves dinamiskajai savstarpējai saistībai uz šīs planētas. Pārāk ilgi Rietumu civilizācija Zemi ir uzskatījusi par ekspluatējamu resursu rezervuāru un izgāztuvi industrializācijas kaitīgajiem blakusproduktiem. Gaisa, ūdens, zemes un pārtikas piesārņojums dara mūs slimus. Bagātās valstis ir izmantojušas un joprojām izmanto daudz vairāk resursu, nekā tām pienāktos ilgtspējīgā pasaulē, un mēs zinām, ka šis negausīgais dzīvesveids samazina iespējas mūsu planētas bērniem dzīvot labklājībā un veselībā.
Atjaunojot cieņpilnas attiecības ar Zemi, mēs dabiski nonāksim pie tradicionālo tautas dziedināšanas metožu atzīšanas. Mēs atsāksim ēst veselīgu pārtiku, kas aug mūsu apkārtnē, un vāksim sev tīkamākos ārstniecības augus. Mēs saglabāsim veselību, uzņemot sevī dzīvības enerģijas, kas ir atrodamas mūsu dzīves vietās. Modernā veselības sistēma, kas balstās uz rūpnieciski ražotām sintētiskām zālēm, noliedz dzīvas attiecības ar dabu. Lai gan modernās medicīnas metodes var būt noderīgas kritiskos gadījumos, veselības aprūpei galvenokārt jābalstās uz preventīvām un tā sauktajām vieglajām ārstniecības metodēm.
Aizvietojot agrāko kopienu sociālās aprūpes tīklus, vairums moderno sabiedrību ir radījušas pensijas un veselības apdrošināšanas shēmas. Šīs likumīgās struktūras ar tām raksturīgo anonimitāti un vienveidību nav spējīgas apmierināt visbūtiskākās prasības, kā arī nenodrošina cilvēku pamatvajadzību pēc ilgtermiņa piederības sajūtas. Turklāt mēģinot savienot individuālo aprūpes nodrošināšanu ar globālo ekonomisko sistēmu, mēs nonākam arvien lielākā atkarībā no agresīvām starptautiskām korporācijām, kuru cenšanās nodrošināt vietējās vajadzības ir pretrunīga. Kā piemēru alternatīvam tautas solidaritātes fondam veselības aprūpes jomā var minēt Artabana-Network. Artabana solidaritātes kopienas ir nelielas grupas ar 20-30 dalībniekiem. Pirmā grupa tika dibināta 1987. gadā. Šobrīd Vācijā un Šveicē ir jau vairāk nekā 100 šādu grupu, kuras cenšas radīt labākus apstākļus individuālajai veselības aprūpei, nodrošinot finansiālu un cita veida atbalstu, kas biedriem ļauj brīvi izvēlēties viņiem vispieņemamākās veselības aprūpes metodes.

Lokālā, reģionālā un globālā ietekme

Dzīvošana vairāku paaudžu kopienās dod dzīvei papildus kvalitāti. Jaunieši piešķir dziļāku jēgu vecāko cilvēku dzīvei un otrādi. Iekļaujot zināšanas un pieredzi, ko nes vecākie cilvēki, mēs daudz ko varam iegūt. Piemēram, vērojot kā aug bērni, mēs atceramies, kam mēs veltām savu darbu un pūles. Ilgtspējīgā kopienā līdzās pastāv tie, kuri ir dzīvojuši, kuri dzīvo un kuriem vēl ir jādzīvo – tā ir laika un telpas nepārtrauktība.
Izturēta viesmīlība ir visu miermīlīgo kultūru galvenā kvalitāte. Ja mēs kā kopiena vēlamies veidot draudzīgas kaimiņattiecības un iedvesmot pārējo pasauli, mums jākļūst atklātiem un viegli pieejamiem; mums jāpārvar izslēgšanas un izolācijas tendences. Bet kā lai sirsnīgi uzņem viesus, kad tie nāk no nedēļas uz nedēļu, dedzīgi vēloties izbaudīt kopienas dzīvesveidu? Atbilde daļēji slēpjas teritorijas plānojumā un arhitektoniskajos risinājumos, kam jānodrošina gan viesu uzņemšana, gan iedzīvotāju privātā dzīve un labklājība.
Pastāv veidi, kā sociālo ideālismu iekļaut esošajās kopienās. Piemēram, rietumos popularitāti gūstošie mājokļu kooperatīvi veicina kompaktu un ekonomisku mājokļu būvniecību, efektīvu zemes izmantošanu un samazina patēriņa līmeni mājsaimniecībās. Tie mudina cilvēkus savstarpēji sadarboties un dod jaunas iespējas sabiedrības maznodrošinātajai daļai. Mājokļu kooperatīvi ir jauna tipa saimniekošana un apdzīvoto vietu plānošana, ko veido individuālie mājokļi (parasti dzīvokļi vai rindu mājas) un koplietošanas iekārtas, saimniecības telpas un atpūtas vietas (virtuves, ēdamistabas, darbnīcas, ofisi, bērnu rotaļistabas u.c.). Šo projektu iedzīvotāji izvēlas dzīvot kopīgi un dalīties savā īpašumā un resursos. Viņi nereti izveido daudzveidīgu sociālo dzīvi, kas parasti ietver arī regulāras kopējas maltītes, kas sekmē harmoniskas sociālās attiecības un stipru kopienas izjūtu. Līdz ar to mājokļu kooperatīvi ieņem nozīmīgu vietu kopējā virzībā uz ilgtspējīgām kopienām. Arī daudzi ekociemati mūsdienās ietver mājokļu kooperatīvu sektorus savā dzīvojamā zonā.

Ekonomiskā dimensija

Starptautiskā ekonomika

Pēdējos 250 gados pasaule ir piedzīvojusi bezprecedenta kāpumu ekonomiskās aktivitātes, patēriņa, resursu izsmelšanas, iedzīvotāju skaita un CO2 izmešu ziņā. Pēdējo 50 gadu laikā šī tendence pieaugusi eksponenciāli. No laika, kad vairums pasaules iedzīvotāju (to skaitā arī ziemeļu industriālajās valstīs) tika apgādāti ar vietējiem ražojumiem, esam nonākuši laikā, kad produkti aizvien vairāk tiek pārvadāti tūkstošiem kilometrus tālu apkārt pasaulei. Tai skaitā arī tādi produkti kā pārtika, kas ātri bojājas un kam parasti piemīt atšķirīgas kulturālās un ģeogrāfiskās iezīmes. Turklāt daudzas valstis eksportē un importē vienus un tos pašus pārtikas produktus gandrīz vienādās proporcijās, tai skaitā gaļu un piena produktus. Šo tendenču rezultātā mēs piedzīvojam būtisku ekoloģiskās pēdas nospieduma palielināšanos. Ja katrs Zemes iedzīvotājs patērētu tikpat daudz resursus kā vidējais Ziemeļamerikas iedzīvotājs, uz ko arī kopumā tiecas vairums pasaules valstu, mums būtu nepieciešamas piecas planētas…
Labklājība
“Šodienas luksuss kļūst par rītdienas nepieciešamību.” Šis princips, iespējams, nekad nav bijis tik izteikts kā šodien. 50 gadus nesenā pagātnē industriāli attīstītajās valstīs ģimenes tērēja aptuveni 22% ienākumu pārtikas iegādei, bet šodien aptuveni 11%. Tomēr doma tērēt vairāk par labas kvalitātes vietējo pārtiku, lai veicinātu cilvēku un ekoloģisko veselību, ir grūti pieņemama sabiedrības vairumam, jo daudzi citi izdevumi mūsdienās tiek uzskatīti par būtiskiem – brīvdienas ārzemēs, izklaide, televīzija, eksotiski augļi un dārzeņi, kā arī neskaitāmi materiālie labumi.
Ilgtspējīga labklājība ņem vērā to, ka eksistē daudz nemateriāla rakstura labumu, kas pašreizējā tirgus ekonomikā netiek pienācīgi novērtēti. Tai skaitā sociālais kapitāls, kas veidojas, kalpojot kopienai un izveidojot ciešas saiknes ar to, kā arī ekoloģiskais kapitāls – dzīve veselīgas un ilgtspējīgas ekosistēmas ietvaros. Ilgtspējīgas labklājības novērtēšanai jāizmanto alternatīvi kritēriji, ne tikai vispārpieņemtais iekšzemes kopprodukts jeb IKP. Tie varētu būt, piemēram, ceļu satiksmes negadījumu skaits, iedzīvotāju veselības līmenis, ekonomiskā aktivitāte, apkārtējās vides tīrība, bioloģiskā daudzveidība un daudzi citi… Tikai apskatot šos kritērijus kopumā, var spriest par kopējo labklājības un attīstības līmeni. Piemēram, tautas attīstības indeksā ir iekļauti daži papildus kritēriji – iedzīvotāju dzīves ilgums, lasītprasme un izglītības līmenis.

Sociālie uzņēmumi

Pirmais solis, ko kopienas mēdz veikt, cenšoties atgūt kontroli pār savu ekonomiku, ir finanšu un resursu plūsmas analīze starp kopienu un apkārtējo pasauli. Tas atklāj daudzos produktus un pakalpojumus, kas tiek piegādāti kopienai no apkārtējās pasaules, vienlaicīgi finansēm atstājot kopienu. Pēc tam kopiena var apzināt, kurus no šiem produktiem un pakalpojumiem tā var nodrošināt pašu spēkiem.
Sociālie uzņēmumi ir uzņēmumi, kuru galvenais mērķis ir nodrošināt sociālās vai vides intereses, peļņu un procentus investoriem atstājot otrajā vietā. Sociālo uzņēmumu modelis ir īpaši piemērots kopienām, kuras cenšas attīstīt savu ekonomiku tādā veidā, kas apmierina gan ekoloģiskās, gan sociālās prasības. Sociālie uzņēmumi ir pamatelements veidojot tā saukto “trešo ekonomiku”, kas nosacīti atrodas starp privāto un sabiedrisko sektoru, apvienojot labāko no abiem. Šie uzņēmumi var būt formēti kā SIA, biedrības, bezpeļņas sabiedrības un citas struktūras. Lai konstatētu, vai sociālais uzņēmums turpina kalpot pašmāju kopienai, rīko sociālo auditu, kurā ņem vērā ne tikai finansiālo rentabilitāti, bet arī sociālos rezultātus (piemēram, klientu, darbinieku, piegādātāju un kaimiņu viedokli par uzņēmējdarbību) un rezultātus apkārtējās vides saudzēšanas jomā.

Kopienu bankas un valūtas

Naudas radīšanas un aprites veids ir galvenie iemesli pašreizējās pasaules ekonomiskās sistēmas ilgtspējības trūkumam. Lielākā daļa apritē esošās naudas ir radusies, bankām izsniedzot kredītus, kuriem noteikti kredītprocenti. Tas savukārt rada nepārtrauktu nepieciešamību kāpināt ražošanas un patēriņa apjomus, jo ikvienam aizņēmējam jāpalielina ienākumi, lai atmaksātu kapitālu un kredītprocentus. Kredītprocentu maksājumu mehānisms veicina naudas plūsmu no nabadzīgajiem (aizņēmējiem) uz bagātajiem (aizdevējiem) saasinot materiālā līmeņa atšķirības.
Starptautiskā līmenī regulējošo noteikumu atcelšana finanšu tirgos sākās astoņdesmitajos gados. Kopš tā laika kapitālu var nogādāt uz jebkuru planētas vietu, veicot darbības datorā. Tas ir dramatiski ietekmējis pasaules finanšu sistēmas, kā arī padarījis vietējās kopienas un ekosistēmas ievainojamākas, jo uzņēmējdarbība mūsdienās spēj ļoti ātri pārvietoties uz jaunām teritorijām un pat ietekmēt vietējās vides aizsardzības prasības, kā rezultātā arvien samazinās vietējo reģionu iedzīvotāju algas un dzīves kvalitāte. Viens no pasaules monetārās sistēmas aspektiem, kas rada sociālo, ekoloģisko un ģeopolitisko nestabilitāti, ir ASV dolāra izmantošana par galveno pasaules rezerves valūtu. Tās sākotnējais mērķis ir ļaut valstīm tirgoties savā starpā ar vienotu valūtu un aizsargā savas naudas vienības pret tīšām spekulācijām. Tomēr – tā rezultātā ASV ekonomika saņem milzīgas ikgadējas dotācijas savas ekonomikas uzturēšanai.
Ekonomists Richard Douthwaite kontroli pār naudas plūsmu vietējos mērogos raksturo šādi: “Ja līdzās dzīvojošiem cilvēkiem savstarpēji jātirgojas, izmantojot naudu, kas izdota cituviet, vietējā ekonomika vienmēr būs pakļauta notikumiem, kas notiek cituviet. Tāpēc pirmais solis ikvienai kopienai, kas tiecās kļūt pastāvīgāka, ir radīt savu vietējo valūtas sistēmu.” Otrais solis, lai nodrošinātu naudas apriti vietējā ekonomikā, ir radīt kopienas bankas vai citas oficiālas institūcijas, kas ļauj kopienas dalībniekiem, viņu draugiem un atbalstītājiem investēt kopienas uzņēmējdarbībā un projektos.

Ekoloģiskā dimensija

Zaļā būvniecība un renovācija

Pasaulē arvien lielāka nozīme tiek pievērsta māju siltināšanai un enerģijas taupīšanai. Daudz efektīvāk un ilgtermiņā arī lētāk ir veltīt īpašu uzmanību energoefektivitātei jau mājas projektēšanas stadijā, nevis renovēt ēku vēlāk. Jācenšas ievērot arī reģiona tradicionālās būvniecības metodes un principus, mācoties no seno meistaru zināšanām un tehnoloģijām. Ekoloģiskās būvniecības un renovācijas principi ir vienlīdz labi pielāgojami gan veselām apdzīvotām vietām, gan individuālām ēkām. Pilnīgi vai daļēji pamestu apdzīvotu vietu atjaunošana un apdzīvošana nozīmē uzmanīgu attiecīgās vietas vietējo likumu, paradumu, ekonomikas, floras un faunas, vēstures un tradīciju apzināšanu, lai atjaunotu un spēcinātu vietējo kultūru. Šim nolūkam par nenovērtējamu informācijas avotu var kalpot pieredzes pārņemšana no vecākās paaudzes attiecīgajā apdzīvotajā vietā, jo šie cilvēki nereti glabā dziļas un pārbaudītas zināšanas par vietējiem apstākļiem.

Vietēja pārtikas ražošana

Vietēja pārtikas ražošana ir ļoti būtisks ilgtspējīgas attīstības elements. No vienas puses, tas piedāvā risinājumus reālām un nopietnām politiskām un makroekonomiskām problēmām. Piemēram, vietējie produkti pret importētajiem, decentralizēta vara pret centralizētu varu, mazāki kopējie “pārtikas kilometri” no ražotāja līdz šķīvim, mazāk industriālās lauksaimniecības, kas bāzētas uz fosilo energoresursu izmantošanu, mazāki kaitīgie efekti videi, ģimenes saimniecību saglabāšana, bioloģiskās daudzveidības pasargāšana utt. Taču dārzeņu un augļu audzēšanu gan mājas, gan kopienas mērogos var aplūkot arī no ražīguma, līdzdalības un pat atpūtas skatu punkta. Ražojot pārtiku vietēji, pārtikas audzēšanas aprites sistēmās vēlams iekļaut dzīvniekus, apvienot ainavu un dārzu arhitektūru ar pārtikas audzēšanu un radīt pārtikas produktus ar augstu pievienoto vērtību. Tāpat arī jācenšas pašiem novākt, uzglabāt, sagatavot un izmantot pārtikā pašu audzētos pārtikas produktus.

Dabas atjaunošana un katastrofu seku novēršana

Viena no labākajām lietām, ko varam darīt, lai dziedinātu Zemi, savu kopienu un sevi, ir praktisku un aktīvu soļu veikšana dabas atjaunošanas virzienā – ar tādiem vienkāršiem soļiem kā koku stādīšanu, esošo augļu dārzu mulcēšanu, auglīgās augsnes virskārtas veidošanu vai bojāto ekosistēmu atjaunošanu. Ekociematu projekti dabas atjaunošanas centienu ziņā ieņem būtisku vietu, jo ar pārdomātu ekoloģisko plānošanu un permakultūras principu pielietošanu ekociematu projektus var izmantot, lai reģenerētu bojātās ekosistēmas. Kā piemēru var minēt veģetācijas atjaunošanu un reģenerācijas pasākumus Auroville ekociematā Indijā. 30 gadu laikā ainava, ko veidoja saulē izkaltušu dubļu lauki, ir pārvērsta zaļojošā mežā, daudzām sugām piemērotā dzīvesvietā – tai skaitā cilvēkiem. Cits piemērs ir Šrilankas izpostītā piekraste pēc 2004. gada decembra cunami. Tur esošā ekociematu kustība Sarvodaya pēc nelaimes nekavējoties uzsāka katastrofas reģionu atjaunošanas procesu, piesaistot pieredzējušus ekspertus arī no citām valstīm.

Rakstā izmantoti materiāli no organizācijas Gaia Education krājumiem
(www.gaiaeducation.org)

Raksts tapis sadarbībā ar organizāciju „Sorosa Fonds – Latvija”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: