Svētdienas reportāža no 7L ekociemata: JuLe’s jauniešu mikrokopiena

Ļubas spontānā ģitārspēle uz JuLe's virtuves namiņa trepēm

Ļubas spontānā ģitārspēle uz JuLe’s virtuves namiņa trepēm

Ar vispārīgiem faktiem par Sieben Linden ciematu esam jau iepazinušies. Tagad man arvien vairāk sāk interesēt Sieben Linden iedzīvotāju personīgie stāsti – kāda katram ir bijusi motivācija pārcelties šeit uz dzīvošanu, kāda ir bijusi pārcelšanās, kādi ir nākotnes plāni… Pagājis jau pusotrs mēnesis kopš esmu šeit, un daudzi šeit esošie cilvēki jau kļuvuši par labiem paziņām un draugiem.

Visciešākā saskarsme man ir ar JuLe’s cilvēkiem. JuLe ir ekociemata jauniešu kopiena, kuras teritorijā atrodas arī mans Bauwāgens. Patiesībā šeit nedzīvo visi ciemata jaunieši – tikai tie, kuri uz Sieben Linden ir atbraukuši FOJ prgrammas ietvaros uz 6-12 mēnešiem. FOJ ir Vācijā populāra brīvprātīgā darba programma (tulkojumā: Brīvais ekoloģiskais gads), kas dod iespēju jauniešiem pēc vidusskolas pavadīt 6-18 mēnešus jebkādos ar ekoloģiju saistītos projektos, tai skaitā ekociematos. Viņiem, nabadziņiem gan jāstrādā vairāk nekā man – es strādāju 30 stundas nedēļā, viņi – 37. JuLe’s lietošanā ir nodota arī neliela ēka ar virtuvi, atpūtas telpu un guļamtelpu otrajā stāvā. Vakaros tur skan (pārsvarā) elektroniskā vai alternatīvā mūzika, kuru var dzirdēt visā JuLe’s placī, jo skaļruņi izvietoti arī uz terases… JuLe’s teritorijas apsaimniekošana lielā mērā ir pašu jauniešu ziņā. Šonedēļ, piemēram, devāmies apgaitā pa teritoriju, lai saplānotu pavasara darbus dobju sakārtošanā, siltumnīcas atjaunošanā un augu stādīšanā…

Leonija (21) ir viena no FOJ brīvprātīgajām, kura šeit ieradās 2013. gada septembrī kopā ar 7 citiem jauniešiem. Viņa pēc vidusskolas vēlējās doties brīvprātīgajā darbā uz Dienvidameriku, kā to dara daudzi vācu jaunieši, bet diemžēl lielo atlases konkursu viņa neizturēja. Tā vietā viņai piedāvāts Sieben Linden ekociemats, par kuru sākumā bijusi diezgan skeptiski noskaņota galvenokārt tāpēc, ka racionāli domājošie vecāki nekādīgi nevarējuši izprast, kā gan cilvēks ekociematā varētu nodrošināt sev eksistenci ekonomiskā ziņā… Tagad stereotipi esot lauzti un pēc brīvprātīgajā darbā pavadītā gada Leonija dosies uz vienu no Vācijas un pasaules ievērojamākajām eko-pilsētām: Freiburgu, kur dzīvos un studēs psiholoģiju. Leonija nāk no Vācijas dienvidu daļas, tāpēc Saxen-Anhalt reģiona līdzenumi viņai ne īpaši tīk, turklāt šeit neesot iespējams nodarboties ar klinšu kāpšanu.  Ar Leoniju un Nadīni es divreiz nedēļā dodos skriet rīta krosu, tāpat kā to dara vēl vismaz 3 citas ciematnieku skrējēju grupas dažādos laikos un dienās…
Piektdien man bija ”virtuves diena” ar pavārīti Vitu, jo bija jāatstrādā puse no martā paredzētajām 12 sabiedrisko darbu stundām. (Viss veicās labi, izņemot to, ka salātu bļodā vēlāk atradām milzu kāpuru… vēl viens lustīgs tārps atradās kāda ciematnieka pusdienu šķīvī… nākamreiz būšu uzmanīgāks pie salātu mazgāšanas!) Izrādās, ka Vita arī esot sākotnēji iepazinusies ar Sieben Linden caur FOJ programmu, dzīvojot šeit kā brīvprātīgā. Nu jau 10 gadus viņa ir daļa no kopienas.

Jauniegūtais kaltu komplekts un nepabeigtā karote

Jauniegūtais kaltu komplekts un nepabeigtā karote

Sakarā ar pavasarīgi siltajiem laikapstākļiem es savu Bauwāgenu varēju šonedēļ kādas 3 naktis nemaz nekurināt… Mans vagoniņš pieder Markusam, kurš vagoniņu teorētiski iznomā man. Pats esot 16 gadus vecajā vagoniņā nodzīvojis vairākus gadus kopā ar 2 bērniem. Pēc pārcelšanās uz Sieben Linden esot bijis spiests ierīkot vagoniņā malkas apkures krāsni, jo ciemata iedzīvotāji esot protestējuši pret viņa superērto gāzes apkures ierīci. Tagad Markusam ir gan savs dzīvoklis Štropolis ēkā, gan neliels juvelieristrādājumu veikaliņš kopienas centrā. Cenas skatlogā svārstās ap 100-150 euro par ķēdīti… Iespējams, tāpēc bizness īsti neiet, bet pagaidām ienākumu pietiekot. Diemžēl mana saplīsusī zelta ķēdīte bija par smalku, lai Markuss to varētu sataisīt, bet toties tiku pie dāvanas – ādas siksniņas, kurā tagad varu ievērt savu ciedra kuloniņu. Vēl Markus man aizdeva vairākus kaltus, lai varētu beidzot turpināt savu hobiju – kokgriezšanu. Pagaidām gan neesmu atradis laiku šim hobijam…

Vēl pie pagājušās nedēļas jaunumiem noteikti jāpiemin lielais ķēriens mantu atdošanas placī – 2 pāri pilnīgi jaunu apavu (zābaki un gumijnieki) ar man derīgu izmēru!
Iepazinu arī vēl vienu jaunu komunālo virtuvi – nu jau spēju orientēties četrās dažādās virtuvēs daudzajās ciemata ēkās… Šoreiz virtuvē izmēģināju gan ķirbju kūkas gatavošanu, gan debesmannā gatavošanu, gan turku kafijas dzeršanu, kurai sekoja zīlēšana kafijas biezumos…

Neskatoties uz to, ka turpmākās 2 nedēļas nogales es pavadīšu Brēmenē, turpināšu publicēt rakstiņus par Sieben Linden katru svētdienas vakaru. Nākamsvētdien lasiet manu interviju ar Kristofu – vienu no pieredzējušākajiem ciemata iedzīvotājiem. Pēc tam publicēšu video ”brauciens ar velosipēdu cauri ekociematam”… Ā, jā – velosipēdu esmu atkal nomainījis – tagad braucu ar Štefanu…🙂

This slideshow requires JavaScript.

2 Atbildes to “Svētdienas reportāža no 7L ekociemata: JuLe’s jauniešu mikrokopiena”

  1. Astere Says:

    Ko izzīlēja?


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: