
Strohpolis – lielākā salmu ēka Eiropā
Esmu atgriezies no saulgriežu brīvdienām Latvijā! Gluži vai negribot jāatzīst, ka pieci mēneši ir bijis pietiekoši ilgs laiks, lai labi pierastu pie vairākiem Sieben Linden ikdienas aspektiem, kuru iztrūkums Latvijā sagādāja nelielu kultūras šoku. Galvenokārt jau komunikācijas kultūras ziņā – bija diezgan spēcīgi jūtams, cik ļoti skrienoši, saspringti, nervozi un dažkārt arī nelaipni ir cilvēki apkārt. Novēroju (arī uz sevi), ka pilsētas apstākļos gribot negribot ļoti daudz uzmanības un laika sanāk veltīt patēriņa kultam – pirkšanai vai domām par kaut kā pirkšanu.
Ekociematā dzīve rit pietiekoši intensīvi, kā jau esmu to minējis iepriekšējos rakstos, bet kaut kā tas tomēr ir daudz līdzsvarotāk nekā pilsētā. Un atmosfēra kopumā ir daudz mierīgāka, harmoniskāka. Daļēji to, protams, var skaidrot tīri ar ciemata fizisko vidi, kur nemana, piemēram, automašīnas, bet galvenais trokšņu avots ir skaļi dziedošie putni. Sekundārs novērojums ir tas, ka laikam esmu kļuvis kaut kādā mērā jūtīgāks, jo agrāk šie faktori man neliktos būtiski, bet tagad es tiešām spēju sajust un novērtēt šādas nianses. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »