Svētdienas reportāža no 7L ekociemata: māju iesvētības un kokosriekstu matracis

Pļaviņa pie Libellas

Pļaviņa pie Libellas

Lai gan šobrīd karstums jau mitējies (vairākas dienas bija pat apmākušās un lietainas), tomēr nedēļas sākumā spoži spīdēja saulīte un ekociemats sanāca uz svētkiem – tika iesvētīta jaunuzbūvētā ēka ”Nachtigall”, kā arī pirms 3 gadiem uzbūvētā kaimiņu ēka “Libella”, kuru kaut kādu iemeslu dēļ iedzīvotāji bija piemirsuši iesvētīt agrāk. Libellu bija redzējis jau 2011. gadā, kad biju Sieben Linden uz permakultūras dizaineru kursiem. Māja esot tik energoefektīva, ka gandrīz sasniedz pasīvās mājas standartu. Šoreiz pirmo reizi man bija iespēja arī ielūkoties iekšā un iepazīties ar īpatnējās mājas interjeru un plānojumu.
Abu māju iedzīvotāji pļaviņā starp ēkām bija sarīkojuši galdus, muzikantus un ekskursijas pa mājām. Cienastus (pārsvarā kūkas) bija jānes katram viesim pašam. Tā nu es cienastam nesu Dobeles dzirnavnieka debesmannas katlu. Vēlāk man stāstīja, ka lielāko daļu debesmannas vietējie bērni apēduši nākamās dienas brokastīs kopā ar musli.

Supersmagais (un smirdīgais) jaunais matracis

Supersmagais (un smirdīgais) jaunais matracis

Īsti neatceros, vai iepriekš esmu rakstījis par matraci… Runa ir par manu gultas matraci vagoniņā. Oriģinālais matracis man vienmēr ir bijis par mīkstu, tāpēc jau divreiz pamatīgi nopūlējos, lai to nomainītu pret citu – cietāku matraci. Viens no matračiem bija pat ideāli ciets, bet nogulēt uz tā varēju tikai vienu nakti, jo oda pēc pelējuma… Šonedēļ ciemata e-pastu listē parādījās ziņojums, ka tiek atdots matracis ar kokosriekstu šķiedru un lateksa pildījumu… Es, protams, pieteicos uz savākšanu. Matracis bija pasmags, bet ideāli ciets. Tomēr pēc pirmās nakts konstatēju, ka arī uz šī nevaru gulēt, jo tas ož pēc veciem kokosriekstiem… Tad nu ņēmu talkā visādus līdzekļus, lai smaku samazinātu – sūcu ar putekļsūcēju, smidzināju ar citronu sulu un apbēru ar sodu… Šonakt redzēsim, vai eksperiments ir izdevies, bet īpaši lielas cerības nav, jo smaka acīmredzot nāk no lateksa, kas sācis sadalīties no vecuma… Ja neizdosies, tad tāpat pielikšu punktu matračuu epopejai un sākšu gulēt uz segām.

Galerijā šoreiz bildes no iepriekšējā reportāžā minētajiem JuLe semināra objektiem – ugunskura atpūtas vietas un dušu torņa konstrukcijas. Zemes ledusskapi (pieliekamo) nenobildēju, jo tas pēc lietavām ir pilns ar ūdeni un nefunkcionē…

Vēl galerijā – pie ciemata esošā ķiršu aleja, kur ciematnieki dodas ogās, no kurām pēcāk gatavo ievārījumus, kompotus utt. Nofotografēju arī ozolu procesiju tinējus – kāpuriņi, no kuriem esot īpaši jāuzmanās, jo saskarsme ar to matiņiem varot izraisīt bīstamas un neprognozējamas alerģiskās reakcijas, ieskaitot astmu… Šie tārpiņi sastopami uz daudziem ozolkokiem mežiņā, kurš man ik dienu ir jāšķērso. Stāstot, ka tumsā tie mēdzot krist no kokiem lejā – cerams, ka neuzkritīs virsū…

Nākamsvētdien reportāža netiks publicēta, jo būšu Latvijā un svinēšu vasaras saulgriežus. Priecīgus saulgriežus un tiekamies pēc divām nedēļām!

This slideshow requires JavaScript.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: