Strohpolis – lielākā salmu ēka Eiropā
Esmu atgriezies no saulgriežu brīvdienām Latvijā! Gluži vai negribot jāatzīst, ka pieci mēneši ir bijis pietiekoši ilgs laiks, lai labi pierastu pie vairākiem Sieben Linden ikdienas aspektiem, kuru iztrūkums Latvijā sagādāja nelielu kultūras šoku. Galvenokārt jau komunikācijas kultūras ziņā – bija diezgan spēcīgi jūtams, cik ļoti skrienoši, saspringti, nervozi un dažkārt arī nelaipni ir cilvēki apkārt. Novēroju (arī uz sevi), ka pilsētas apstākļos gribot negribot ļoti daudz uzmanības un laika sanāk veltīt patēriņa kultam – pirkšanai vai domām par kaut kā pirkšanu.
Ekociematā dzīve rit pietiekoši intensīvi, kā jau esmu to minējis iepriekšējos rakstos, bet kaut kā tas tomēr ir daudz līdzsvarotāk nekā pilsētā. Un atmosfēra kopumā ir daudz mierīgāka, harmoniskāka. Daļēji to, protams, var skaidrot tīri ar ciemata fizisko vidi, kur nemana, piemēram, automašīnas, bet galvenais trokšņu avots ir skaļi dziedošie putni. Sekundārs novērojums ir tas, ka laikam esmu kļuvis kaut kādā mērā jūtīgāks, jo agrāk šie faktori man neliktos būtiski, bet tagad es tiešām spēju sajust un novērtēt šādas nianses.
Pa manu prombūtnes laiku ekociematā arī daži jaunumi… JuLes jauniešu kopiena tikusi pie sava suņa! Savā ziņā tas ir unikāls gadījums, jo suņi ekociematā nav un saskaņā ar vispārējiem noteikumiem ir aizliegti. Tomēr viena no JuLes kopienas jaunietēm, kurai kucēns nesen uzdāvināts, izprasījās atļauju uz diviem mēnešiem (kamēr beidzas viņas brīvprātīgais darbs šeit) sunīti ievest ciematā. Ciemata kopiena nobalsoja PAR šo izņēmumu. Tātad kucīte vārdā Eli dzīvos kopā ar mums jauniešiem un ir kļuvusi par JuLes oficiālo suni.
JuLes suns Eli
Uzzināju, ka ciematā nav viens dokuments jeb kārtības rullis, kurā būtu vienkopus aprakstīti visi aizliegumi un noteikumi. Aizliegumi vai noteikumi parādoties laika gaitā, kad kopienas sanāksmēs tiek apspriests konkrēts jautājums. Tātad tie ir izkaisīti pa vairāk nekā 10 gadu arhīvu… Bet, galvenās vadlīnijas un svarīgāko lēmumu izraksti tomēr esot apkopoti vienā mapē. Uzzināju arī, ka lēmumu pieņemšanas procesā katrs iedzīvotājs var ierosināt kādu noteikumu vai izņēmumu, kurš pēc tam tiek apspriests kādu laiku kopienā un pēc tam par to tiek balsots. Lēmums tiek pieņemts, ja PAR nobalso 2/3 klātesošo. Bet arī šajā procesā var būt izņēmumi, atkarībā no jautājuma rakstura un svarīguma.
Manā organizācijā GEN-Europe lielie jaunumi ir tādi, ka ilggadējā GEN-Europe izpilddirektore Ulrike Schimmel (mans boss) paziņojusi par aiziešanu no darba ar šī gada nogali. Tā kā mans brīvprātīgais darbs beidzas februārī, nezinu, vai tas mani ietekmēs, bet skaidrs ir tas, ka esmu paspējis būt par pēdējo GEN-Europe brīvprātīgo Sieben Linden ekociematā, par ko man ir prieks.
Viens no Ulrikes aiziešanas iemesliem ir – viņa plāno ģimenes pieaugumu nākamā gada nogalē, un vēlas laicīgi mainīt dzīves apstākļus, ieskaitot darbu un dzīvesvietu. Viņa paliks dzīvot ekociematā, bet nevēlas turpināt dzīvot divos šauros vagoniņos ar 4 bērniem…
Galerijā šoreiz arī daži skati no Berlīnes, kurai braucu cauri, dodoties uz Latviju, kā arī no Wolfsburgas, kur biju sestdienas izbraucienā. Vēl galerijā dažas bildes no izkapts asināšanas semināra, kurš piektdienas pēcpusdienā tika rīkots mūsu ekociematā.
Nākamsvētdien reportāža atkal netiks publicēta, jo piedalīšos lielajā GEN-Europe konferencē ZEGG ekociematā pie Berlīnes. Tiekamies pēc divām nedēļām!
Ikšķiles Pārmaiņu iniciatīva 
Atbildēt