Viens no mērķiem, kamdēļ izlēmu veselu gadu pavadīt ekociematā, bija pēc iespējas iejusties ekociemata iedzīvotāja ādā. Tas nozīmē, ne tikai izbaudīt visu skaisto un labo, bet arī saprast – kas ir tie negatīvie aspekti dzīvesveidam šādā projektā. Man kā lielam ekociematu fanam, tikai tagad – teju pēc 3 mēnešiem – sāk konkretizēties šie mīnusi. Pēdējo nedēļu laikā sanācis piedalīties arī vairākās grupas sanāksmēs gan darbavietā, gan jauniešu kopienā. Tā kā šajās sanāksmēs cilvēki brīvi dalās ar saviem pārdzīvojumiem un sajūtām, tad varu pateikt arī, kas ir tie aspekti, kas pie sirds neiet ciemata ilgdzīvotājiem…
Dzīves dārdzība – šis ir vairāk mans personīgais viedoklis, ka ekociematam pēc būtības vajadzētu būt lētākam par tradicionālo dzīvi pilsētā, bet reālā situācija ir tāda, ka, salīdzinot ar apkārtnes ciemiem, dzīve 7L ir dārgāka un līdzinās Vācijas lielpilsētu dzīves dārdzībai. Iemesli ir dažādi. Viens ir tas, ka ciemats cenšas saimniekot atbildīgi (nepaverdzinot cilvēkus un nesubsidējot neilgtspējīgu saimniekošanu), tāpēc rezultātā cenas ir lielākas vietējā veikalā, pārtika ciematam tiek iepirkta par lielākām summām, ražošanas izmaksas ir lielākas. Sieben Linden autoparka pakalpojumi arī izmaksā dārgi, tāpēc cilvēki cenšās lieki nebraukāt uz tuvējām pilsētām.
Attālums no pilsētām – man kā periodiskam tūristam ļoti būtisks aspekts, ar kuru saskāros pagājušajā nedēļā, kad devos ekskursijā uz Berlīni. Braucienu plānojot vienu nedēļu pirms, vilciena biļetes ir tik dārgas, ka atliek meklēt Mitfahrgelegenheit kopā braukšanas piedāvājumus, bet tie pārsvarā ir no lielajām pilsētām. Atrast kādu piedāvājumu no 7L apkaimes – teju neiespējami. Tātad atliek doties stundu garā braucienā ar autobusu pa bedrainiem ceļiem, vēl 15 minūtes ar dārgu vilcienu līdz tuvējai pilsētai un tālāk riskēt ar nepazīstamā šofera labvēlību. Kopā ceļā 7L – Berlīne (220 km) aiziet 5 stundas un 25 euro vienā virzienā. Bet nav tik traki, ja braucienu plāno laikus – 2 nedēļas pirms brauciena vilciena biļetes uz Berlīni var dabūt pat par 33 euro turp atpakaļ.
Vācu kultūra – šis aspekts vairāk problēmu sagādā manai kolēgei no Turcijas nekā man. Cilvēki ir samērā atturīgi. Ne visi no rītiem padod labrītu… Manuprāt, Latvijas iedzīvotāji ir vēl par kādiem 10% atturīgāki un noslēgtāki, bet tomēr – no ekociemata iedzīvotājiem biju gaidījis lielāku atvērtību un sirsnību. Neformālās sarunās ar vietējiem dzirdēju, ka arī viņi paši esot novērojuši, ka 7L ekociemata iedzīvotāji ir noslēgtāki par Ziemeļvācijas vidējo iedzīvotāju… Dažiem šķiet, ka ciematā valda atmosfēra / enerģija, kas liek cilvēkiem noslēgties. Bet mans secinājums ir tāds, ka pie vainas varētu būt koncepcija, pateicoties kurai cilvēki ikdienā bieži saskrienas viens ar otru, bet aizņemtības dēļ nav laika dziļākām sarunām un attiecībām… Savukārt aizņemtība ir saistīta ar to, ka ciemats arvien iegulda milzu resursus infrastruktūras veidošanā (jo ticis būvēts teju no nulles).
Aizņemtība un stress (vismaz manā gadījumā) ir saistīts arī ar obligātajām virtuves dežūrām. Šomēness nokavēju dežūru tabulas parādīšanos virtuvē (jo biju izbraucis), tamdēļ atgriežoties bija jāizvēlas starp dažām dienām, kas man galīgi nebija izdevīgas. Līdz ar to neizdevās pierakstīties uz obligātajām 12 stundām…, jo neatradu sev piemērotus laikus. Protams, darbs GEN ofisā gan man, gan citiem ir pakārtots virtuves dežūrām – ja dežūra iekrīt darba dienas vidū, tad visi sapratīs, kāpēc Tu neesi ofisā – , bet ar visu to ir ļoti grūti atrast piemērotus dežūras laikus… Turklāt, dežūras sadrumstalo dienas plānojumu. Un vēl, manas virtuves dežūras nereti mēdz būt tik smagas, ka 2 stundu vietā pavadu tur 3 stundas (ar 1 stundu uz mana brīvā laika rēķina)… Līdzīgi gadījumi ir arī citās dežūru pozīcijās, kas, protams, noved pie neapmierinātības – jo īpaši ciemata jauniešu vidū.
Tā kā cilvēki ir samērā aizņemti dažādās aktivitātēs un pienākumos un mobilie telefoni netiek izmantoti, šeit parādās vēl viens fenomens raksturīgs tieši 7L ekociematam – “appointment culture” jeb plānošana vairākas nedēļas uz priekšu, pat, ja nepieciešama vienkārša saruna vai kāda tikšanās, kurai pusdienlaikā nav vietas. Ciematā mēdz jokot, ka pat tādam priekšlikumam kā “vai varam kopīgi iedzert tēju?” abi sarunas biedri izvilks plānotājus un ieplānos to 2 nedēļas vēlāk. Sākumā tas tiešām bija kaitinoši, bet tagad pats tā daru…
JuLe Cafe – šis ir sāpīgs temats FOJ brīvprātīgo jauniešu mikro-kopienā. JuLe Cafe ir kafejnīca, ko organizē tieši jaunieši katru otro ceturtdienu, pārdodot kafiju, kakao, kūkas un našķus vietējiem iedzīvotājiem pusdienlaikā, un nopelnīto naudu uzkrājot kāda pasākuma organizēšanai. Tradīcija, kuru iesākuši pagājušā gada jaunieši, ciemata pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir ļoti iepatikusies, bet jauniešiem tas ir liels slogs. Tāpēc norit diskusija par tradīcijas laušanu (un ciematnieku apbēdināšanu), jo kafjnīcas rīkošanā ieguldīto laiku jaunieši vēlētos pavadīt aktivitātēs, kas stiprina kopienu un palīdz labāk iepazīt vienam otru, izprast, ieklausīties – dziļā komunikācija, kurai ikdienā neatliek laika.
Un vēl, tīri praktisks aspekts – tualešu aprīkojums pārāk bieži nestrādā… Tas ir, gan aizsprostojušies komposttualešu seperatori, gan sabojājušies urināli, gan piloši izlietņu krāni… Dažas komposttualetes netiek laicīgi iztukšotas, bet citas mēdz nejauki smirdēt. (Bet no otras puses, vairums tualešu tomēr strādā perfekti.)
Protams, vēl ir arī citi negatīvie aspekti, bet šoreiz pietiks. Joprojām esmu pārliecināts, ka dzīve ekociematā ir krietni aizraujošāka un patīkamāka nekā pilsētā. Atliek uz dažām dienām izbraukt no ciemata, lai atkal to atcerētos. Un ar saviem kolēģiem sasveicinoties joprojām no rītiem uz “How are you?” jautājumu atbildām ar “Another day in Paradise!”.
Fotogalerijā šoreiz bildes no brauciena uz tuvējo ciematu Appenburgu, kā arī bildes un video no Berlīnes un Potsdamas apmeklējuma.
27/04/2014 00:33
Ekociematā Lieldienas svinēja?
27/04/2014 22:22
Svinēja – ar olu meklēšanu mežā un kopīgu svētku maltīti.