Svētdienas reportāža no 7L ekociemata: Degrowth (anti-izaugsmes) konference Leipcigā

Degrowth konferences 6 dienas

Degrowth konferences 6 dienas

Atkal viena nedēļa pavadīta ārpus Sieben Linden’a – šoreiz viesojos Leipcigā, kur norisinājās anti-izaugsmes jeb Degrowth konference, pulcējot desmitiem pētnieku un zinātnieku, kā arī tūkstošiem klausītāju. Arī mana organizācija GEN-Europe izmantoja iespēju konferencē reklamēt ekociematu kustību, tāpēc man bija iespēja vienlaicīgi būt gan darba uzdevumā, gan piedalīties unikālajā un brīžam depresīvajā, bet ļoti vērtīgajā) konferencē.
Anti-izaugsmes konference tāpēc, ka tradicionāli ekonomikas attīstību pieņemts vērtēt ar izaugsmes rādītājiem, kā, piemēram, nacionālais kopprodukts, un, ja šie rādītāji aug, tad tiek pasludināts, ka esam uz augšupejas jeb izaugsmes ceļa, un tas ir labi (kā dogma – bez jautājumiem). Taču vienlaicīgi mēs aizmirstam par ”izaugsmes” blakusefektiem, kas šobrīd pasauli ir noveduši līdz sociālas, ekonomiskas un ekoloģiskas katastrofas sliekšņa. Patiesība ir vienkārša – uz fiziski ierobežotās Zemes nav iespējama neierobežota izaugsme, par ko arvien vairāk satraucas arī zinātnieki, kas konferences laikā prezentēja savus zinātniskos pētījumus.

Auditorijas kāpnes

Auditorijas kāpnes

Degrowth konference notiek reizi divos gados un katru reizi citā valstī. Paradoksāli, bet anti-izaugsmes konferences dalībnieku skaits aug spēcīgi. Šogad reģistrācija tika slēgta vairākas nedēļas pirms pasākuma, dalībnieku skaitam sasniedzot 3000. Par laimi pasākuma pirmajā dienā tika dota iespēja klātienē reģistrēties vēl vairākiem simtiem cilvēku, mani ieskaitot. Neskatoties uz to, ka vienlaicīgi notika pat līdz 50 paralēlām sesijām Leipcigas universitātes auditorijās un zālēs, daudzas sesijas bija tik apmeklētas, ka dalībnieki sēdēja uz grīdas, skatuves vai arī vispār netika iekšā telpā… Par konferences saturu, šķiet, varētu uzrakstīt atsevišķu garu rakstu… Īsumā sakot, konstatēju, ka vairums zinātnieku ir vienisprātis – tīri teorētiski būtu iespējams apturēt mūsdienu neprātīgo ”izaugsmi” (un no tās izrietošo civilizācijas kolapsu), bet tajā pašā laikā šie zinātnieki bija spiesti atzīt, ka, lai to izdarītu, ir jāveic tūlītējas, kardinālas pārmaiņas visos līmeņos – finanšu sistēmā, patēriņa sistēmā, politikā u.c. – , kas nav īsti reāli, ņemot vērā pašreizējās tendences… Aicinu apmeklēt Klīva Spaša (Clive L. Spash) mājaslapu un noskatīties kādu no zinātnieka video-prezentācijām, lai sīkāk izprastu problemātiku.

Citāda dzīve ir iespējama!

Citāda dzīve ir iespējama!

Lai gan daudzas sesijas bija izteikti pesimistiskas, bija arī pa kādam cerības staram, kā, piemēram, Premium Cola kompānijas stāsts. Veiksmīga bezalkoholisko dzērienu ražošanas kompānija, kas, šķiet, darbojas pilnīgi pretēji mūsdienu biznesa pasaules principiem. Piemēram, šajā kompānijā iztiek bez kredītiem, resursu patēriņš ir minimāls (nav pat biroja), darbinieki saņem vienlīdzīgu atalgojumu (tikpat lielu kā īpašniekam – 15 Euro/ stundā), visas ražošanas izmaksas ir atklātas un nav nekādu biznesa noslēpumu, konkurenti tiek uztverti kā sadarbības partneri, nav peļņas un izaugsmes tempi tiek speciāli ierobežoti, produkcijas cenas periodiski tiek samazinātas Turklāt biznesa modelis ir atklāts un ikviens ir aicināts to atdarināt. Neskatoties uz to, ka kompānijas biznesa modelis maksimāli samazina ietekmi uz vidi, jebkura biznesa darbība tomēr rada kaut kādu ietekmi, tāpēc Premium Cola aktīvi strādā, lai to mazinātu, sekojot ieteikumiem no nesen veiktā produktu dzīves cikla audita.
Leipcigā dzīvojām vietējā kopienā – Gemeinschaftskeimling (”kopienas asns”) –, kas ir samērā jauna, maza urbānā kopiena. Atrodas teju pašā centrā un aizņem divus lielus dzīvokļus ar kopplatību 450 kvadrātmetri. Dzīvokļus par simbolisku samaksu kopienai izīrē īpašnieks, kuram ļoti simpatizējusi projekta koncepcija. Kopienu šobrīd veido vien 5 pieaugušie un 4 bērni, bet aktīvi tiek meklēti jauni biedri. Iespējams, tāpēc pēc 6 tur pavadītajām dienām saņēmu personīgu ielūgumu pievienoties kopienas biedru lokam…
Tagad esmu atpakaļ savā Sieben Linden un JuLes kopienā, kur jūtos kā tādā zaļā burbulī, tāpēc uzskatu, ka laiku pa laikam ir pat ļoti veselīgi tādi izbraucieni un konferences, kas atgādina, kā dzīvo vairums cilvēku un ar ko tas mums visiem draud, kā arī, cik būtiski ir popularizēt ekociematus (un pašam tādā dzīvot) šajā kontekstā. Prātā nāk frāze, ko Dānijā dzirdēju no kāda permakultūras skolotāja: ”Tas nav slikti, ka dzīvojam kā burbulī [attiecībā uz ekociematiem]. Tā nav utopija! Utopija ir tas, kā cilvēki dzīvo ārpusē, tāpēc svarīgi ir šo burbuli palielināt, lai arvien vairāk un beigu beigās visi cilvēki varētu tajā dzīvot.”

Galerijā šoreiz bildes arī no mana jaunā bauvāgena (vagoniņa), kur ievācos šodien. Nu jau trešais pēc kārtas, tāpēc pārvākšanās spējas uztrenētas līdz vienai stundai… =)
Zem galerijas mūzikas video, kuru redzēju Degrowth konferences laikā – labs atgādinājums par modernā dzīvesveida ”jēgpilnumu”…

This slideshow requires JavaScript.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: