Svētdienas reportāža no 7L ekociemata: Šveices ekociemati un Freiburga

Zem ūdenskrituma

Zem ūdenskrituma netālu no Schweibenalp ekociemata

Pēc vairāk nekā 3 nedēļu garā brauciena pa Šveices ekociematiem un vairākām Vācijas pilsētām esmu atgriezies Sieben Linden ekociematā. Piedzīvots tik daudz, ka nezinu, no kura gala lai sāk stāstīt… Tāpēc pastāstīšu īsumā par visu, un labprāt atbildēšu uz papildus jautājumiem komentāru sekcijā. No 1300+ fotogrāfijām pēc vairāku stundu atlases esmu izvēlējies 27, ko augšuplādēt šeit. Vairāk bildes vari redzēt manās Facebook galerijās šeit un šeit.

Pirmo apskates objektu (pilsētu) – Freiburgu – sasniedzu braucot cauri teju visai Vācijai. Lai īsinātu 13 stundu garo ceļu, biju izdrukājis dažus bukletus par šo pilsētu, kuri viennozīmīgi lika noprast, ka Freiburga ir pasaulē viszaļākā, modernākā un inovatīvākā pilsēta… Trīs dienas ciemojos pie radiniekiem latviešu centrā Bērzaine, nosvinot gan tradicionālo Miķeļu dienu, gan dodoties velobraucienā pa zaļā dzīvesveida galvaspilsētu. Tūrisma informācijas centrā man tika iedoti neskaitāmi bukleti par Freiburgas zaļajiem apskates objektiem, kā arī karte ar 30 km garu velomaršrutu, kuru es godam arī veicu, neskatoties uz to, ka divritenim pusceļā pārplīsa riepa – otro pusi no maršruta pieveikt ļāva regulāra riepas pumpēšana (savas 20 reizes vismaz). Redzēju gan Eiropā pirmo pasīvo daudzstāveni, gan solāro māju, kas rotē līdzi saulei, gan citus brīnumus… Vairākas stundas pavadīju krustu šķērsu izbraukājot divus Freiburgas zaļos mikrorajonus, kurus ar centru savieno tramvaju līnijas. Starp tramvaju sliedēm visur aug skaists mauriņš… skaisti, bet laikam ne tik draudzīgi dzīvniekiem, kuri domā, ka tā ir pļava (redzēju sabrauktu ezi)…
Pēc zaļās Freiburgas apmeklējuma gan nācās secināt, ka mēs kā modernā civilizācija tomēr esam lielā bedrē, jo zaļuma paraugpilsēta tomēr tālu tālu atpaliek no tā līmeņa, ko mēs varētu saukt par ilgtspējīgu. Tāpat bezgala daudz mašīnu, lielveikalu utt.

Zemnīca permakultūras dārzā

Zemnīca (siltumnīca) permakultūras dārzā

Tālāk devos uz Schweibenalp ekociematu, lai piedalītos divu nedēļu garajos Peace Journalism kursos. Protams, ICE vilciens pa ceļam saplīsa (kā vienmēr), tāpēc nācās pārsēsties citā vilcienā, pa kura logu veroties radās iespaids, ka visas Šveices pilsētas ir šausmīgi neglītas, neskatoties uz iespaidīgajiem kalniem fonā… Tuvojoties galapunktam Brienzā, vilciens ielīkumoja pasakainā ielejā, kurai cauri stiepās ezers ar smaragdzaļu ūdeni. Par šo ezeru tā arī jūsmoju savas divas nedēļas, kuras pavadīju Schweibenalp viesu namā, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz 600 m zemāk esošo ezeru. Schweibenalp ekociemats ir unikāls ar to, ka no ašrama tiek pamazām pārvērsts starptautiski atpazīstamā permakultūras un semināru centrā, ko ik gadu apmeklē tūkstošiem cilvēku un kārtībā uztur 27 cilvēku maza kopiena. Tā kā vieta ir 1100 m augstumā ekstrēmajos Alpu klimatiskajos apstākļos, tad šeit izaudzētie un norūdītie augu un koku stādi tiek veiksmīgi eksportēti uz citiem Šveices apgabaliem.

Zaļais Fēnikss

Zaļais Fēnikss

Miera žurnālisma kursus vadīja divi profesionāli vācu žurnālisti, no kuriem es beidzot uzzināju pamatteoriju par žurnālisma standartiem, kā arī par to, kā ar žurnālismu var veicināt mieru un līdzcietību ( un arī zaļo domāšanu) sabiedrībā. Daudz praktizējāmies intervēt un rakstīt reportāžas, stāstus, ziņu tekstus… Pēc ievaddaļas beigām varēju izvēlēties vienu no darba grupām – žurnālisma, prezentācijas prasmju, foto vai video. Izvēlējos to tēmu, no kuras neko nesapratu – video -, kuru vadīja uzlecošā zvaigzne – jauns šveiciešu režisors, kura filma nesen kā nokļuvusi uz lielajiem ekrāniem. Sākumā bija pat bail pieskarties 3000 Euro vērtajai pusprofesionālajai videokamerai, bet nedēļu vēlāk ar to biju safilmējis jau daudzus video. Mācību ietvaros man bija jāfilmē Green Phoenix konference, kura paralēli notika Schweibenalp ekociematā. Tomēr īstais darbs sākas pēc filmēšanas beigām – visus materiālus ievadīt datorā, apstrādāt, sinhronizēt, kombinēt utt… Drīzumā  mani video būs skatāmi konferences mājas lapā un YouTube.
Brīvajā laikā devos kalnu pārgājienos, gan uzkāpjot 2248 m augstajā Gratli virsotnē, gan nokāpjot lejā pie pasakainā ezera. Iespaidīgās ainavas un dabas skati Schweibenalpam palīdz piesaistīt arī brīvprātīgos palīgus, kuri par 30 stundām nedēļā (virtuves vai uzkopšanas darbos) šeit uzturās bez maksas. Viena no brīvprātīgajām bija jauna meitene no Lietuvas – radās iespaids, ka viņa šeit ir uz palikšanu… Satiku arī Schweibenalp finanšu menedžeri Marko, kurš pavasarī ciemojās Rīgā un novadīja Dragon Dreaming ievadsemināru.
Personīgi man Schweibenalp atstāja nepieklājīgi greznas dzīvesvietas iespaidu (salīdzinot ar citiem daudz pieticīgākiem ekociematiem), bet tas laikam tādēļ, ka visa uzmanība tiek veltīta viesu apkalpošanai. Lai gan par nakti ciematā cilvēkiem jāšķirās no 100-200 Euro, tas esot Šveices viesu namu lētais gals, nemaz nerunājot par viesnīcām…
Par spīti kalnu burvīgumam un ekociemata harmoniskajai atmosfērai, pārsteidzoši kaitinoši izrādījās Šveices Gaisa spēki, kuri vairākas reizes dienā (katru dienu!) vagoja debesis ar saviem trokšņainajiem iznīcinātājiem… Vietējie baumo, ka armijnieki tādējādi vienkārši izbaudot skaistās kalnu ainavas…

Schloss Glarisegg ekociemata restorāns

Schloss Glarisegg ekociemata restorāns

Pēc kursu noslēguma mājupceļā iegriezāmies citā Šveices ekociematā – Schloss Glarisegg. Kopiena apsaimnieko vairākas ēkas, kas kādreiz kalpojušas Valdorfskolai, līdz ar to infrastruktūra ietver vairākas iespaidīga lieluma zāles, kuras šodien tiek aktīvi izmantotas semināru rīkošanai. Arī šajā ekociematā ir viesu nams (pieticīgāks nekā Schweibenalp), bet tomēr daudz lielāka nozīme tiek pievērsta 50 cilvēku lielās kopienas veidošanai, stiprināšanai, kā arī ģimenēm un bērniem labvēlīgu apstākļu radīšanai (Schweibenalp kopienā bērnu nav).
Beigu beigās apmeklējām Konstanci, no kuras vēlējāmies nākošajā dienā doties cauri visai Vācijai ar vilcienu mājās. Bet tas, protams, būtu nedzirdēts brīnums,  ja plānotais brauciens ar Deutsche Bahn kādreiz izdotos kā plānots. Stacijā uzzinājām, ka visi vilcieni tuvākajās dienās ir atcelti sakarā ar kārtējo streiku… Šķiet, ka todien savus plānus mainījām kardināli vismaz 5 reizes. Vienu brīdi izlēmām palikt Konstancē uz pāris dienām, nākamajā brīdī viss pavērsās tā, lai izlemtu doties ekskursijā uz Europa Park (kā nekā laiks jāizmanto lietderīgi), bet beigu beigās izlēmām, ka mājās došos viens pats. Tad nu nācās steigšus meklēt līdzbraukšanas iespējas automašīnās (car pooling), zvanīt, organizēt. Ceļš Konstance – Hanovere aizņēma 6 stundas, neskatoties uz to, ka auto brīžam traucās uz 220 km/h. Vadītājs noteikti bija liels meistars, jo lēnākos posmos (160 km/h) spēja gan pa telefonu parunāt, gan hamburgeru apēst, gan blakus sēdošo draudzeni samīļot… Hanoverē vajadzēja vairākas stundas gaidīt līdz draugi saorganizēja nākamo mašīnu, kuru vajadzēja uzmeklēt lietainās nakts melnumā vienā no Hanoveres nomales benzīntankiem. Šis auto ar ātrumu 200 km/h mani aizvizināja līdz Wolsburgai, no kuras mani savāca draugi un laimīgi nogādāja Sieben Lindenā.

Papildus info:
Latviešu viesu nams Freiburgā “Bērzaine”
Schweibenalp mājas lapa
Schloss Glarisegg

This slideshow requires JavaScript.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: