Ikšķiles Pārmaiņu iniciatīva

Jaungada ugunskurs

2015. gadu sagaidīju Sieben Linden ekociematā, kas, iespējams, bija visklusākais Jauno gadu sagaidošais ciemats Vācijā… Klusākais, bet nebūt ne garlaicīgākais…
Ekociematā raķetes par godu Jaunajam gadam neviens gaisā nešāva. Tā vietā cilvēki sapulcējās pie milzu ugunskura, un tad, kad tālumā sāka blīkšķēt uguņošana, ekociematnieki sāka savstarpējo apsveikšanu un laimes vēlēšanu (šis process var aizņemt labu laiku, jo pie ugunskura ir aptuveni 100 draugi un paziņas…).

Pēdējās Vecgada minūtes tika aizvadītas īpašā rituālā kopienas semināru zālē. Vispirms sanākušajiem pa apli tika doti 4 pamatelementi – zeme, ūdens, gaiss un uguns (degoša sērkociņa izskatā) -, lai izveidotu ar tiem saikni, bet pēc tam sanākušie devās tā saucamajā “sapņu ceļojumā”. Tas ir, dalībnieki apguļās pēc iespējas komfortablāk un klausās vadītāja stāstā, kas aicina ikvienu iztēloties ceļojam laikā un telpā, un šī ”ceļojuma” laikā ”tiek izstaigāts” aizvadītais gads, novērtējot paveikto un apzinot labo, kas jāpaņem līdzi Jaunajā gadā, un slikto, kas jāatstāj Vecajā gadā…
Rituāls gan ne visiem šķita interesants, tāpēc paralēli vienā citā semināru zālē notika galda spēļu vakars. Un visi pārējie varēja priecāties diskotēkā vai bārā līdz rīta agrumam.

Pavasarīgais janvāris

Pirmajā Jaunā gada dienā spoži spīdēja saulīte un gaiss iesila līdz kādiem +10 grādiem. Saprotams, ka šī izdevība bija jāizmanto, un tad, kad biju beidzot pamodies, devos skrējienā pa vietējo apkārtni – skrējiens bija ne tikai kā labs sveiciens Jaunajam gadam, bet arī kā nepieciešamais treniņš, lai svētdien (šodien!) varētu noskriet 10 km distanci Zalcvēdelas (Salzwedel) Jaunā gada skrējienā. Pfū, tas nu ir paveikts – 10 km noskrēju mazāk nekā 50 minūtēs. Parasti gan skrienu daudz lēnāk, bet šoreiz negribējās palikt pēdējam. 🙂 Pēc skrējiena notika loterija, kurā daudzi skrējēji tika pie Ziemassvētku dāvanām, par ko īpaši priecājās daudzi bērni, kas bijaa skrējuši 1500 m  distanci. Es arī tiku pie rotaļlietām un krāsojamās grāmatas, kuru atdāvināju kādam mazajam, kuram nebija veicies loterijā.

Vecā JuLe gatavo ēst

Lai gan lielākā daļa JuLes jauniešu joprojām ir mājās pie vecākiem, uz Jauno gadu ekociematā bija sabraukuši visi (seši) vecās JuLes biedri, kuru brīvprātīgais gads beidzās augustā. Līdz ar to man bija (ļoti patīkama) Deja Vu sajūta – tā it kā vecie draugi, ar kuriem kopā biju pirmos 7 mēnešus, būtu bijuši prom vien pāris dienas. Daži no viņiem iestājušies augstskolās vai praksēs, bet citi devušies (personīgās izaugsmes) ceļojumos pa Eiropu un ārpus tās.
Un neviļus atkal un atkal prātā salīdzināju “veco-draudzīgo-harmonisko JuLi” ar “jauno-nedraudzīgo-konfliktējošo JuLi”… Secināju, ka vecās JuLes veiksmes noslēpums slēpās apstāklī, ka ikviens tās biedrs bija izvirzījis sev par prioritāti būšanu kopienā (tas ir, maksimāli izmantot faktu, ka uz gadu ir nokļuvuši ekociematā), kā arī strādāšanu ar savu personīgo izaugsmi. Jaunās JuLes biedri – pretstatā – par savām jūtām un problēmām īpaši nerunā, līdz ar to arī neatveras viens otram, bet brīvo laiku pavada skatoties TV seriālus katrs savā vagoniņā… Nedaudz žēl, ka šie jaunieši palaiž garām vienu no sava mūža lielākajām izaugsmes iespējām…

Bet varbūt, ka kaut kas pašreizējā JuLes grupā mainīsies šajā nedēļas nogalē, kuru pavadīsim tā saucamajā ”intensīvajā nedēļas nogalē” ārpus ciemata ar mērķi labāk saliedēties. Tā kā reportāža nākamsvētdien izpaliks, tad tiekamies pēc 2 nedēļām!

This slideshow requires JavaScript.